Vārdi var nogalināt. Kā es slimoju ar anoreksiju

Teksta autors: Aleksandrs Stepakins
Ilustrators: Ilona N
Šis stāsts mani vajā ilgu laiku. Es uzskatu, ka, ja varēšu visu salikt kopā un izmest, tad man kļūs vieglāk un citi iemācīsies kā nevajag darīt.
Ziniet, runāt par savām grūtībām nav viegli. Droši vien katram ir savi stāsti, kurus grūti pārdzīvot, un viens ir pārsteidzošāks par otru. Bet es domāju, ka jūs reti dzirdat par gadījumiem, kad zēns saslimst ar anoreksiju. Tāpēc es vienkārši atstāšu savu stāstu tiešsaistē un ceru, ka vismaz kādam tas būs noderīgs.
Jau no otrās klases mani apsaukāja klasesbiedri. Tad mani izvēlējās par personu, par kuru var smieties un kuru var tāpat apsaukāt. Gadījās, ka es nevarēju to izturēt, tāpēc situ viņiem pa seju vai citur. Dažreiz raudāju. Mēdzu sūdzēties vecākiem. Viņi lika man ignorēt tos zēnus, bet es nevarēju. Tā kā man bija maz komunikācijas, katrs vārds no jebkura cilvēka man bija tā svara zelta vērts! Es nevarēju ignorēt vārdus, tie man nozīmēja daudz.
Vecāki nebija apmierināti ar to, kas notiek, taču viņi saprata, ja es sūdzēšos skolotājam, tad būs vēl sliktāk, citi sāks apcelt mani vēl vairāk. Beigu beigās nonācu jaunā skolā, bet arī te bija viens puisis, kurš domāja, ka esmu resns, un sāka mani apcelt. Varbūt man bija liekais svars, bet ne tik daudz, kā toreiz domāju.
Jaunajā klasē visi bija atlētiski, aktīvi, nodarbojās ar kādu sportaveidu, bet man ar sportu nepadevās. Sākumā es cietu rupjos vārdus, bet septītās klases beigās es sapratu, ka šis puišelis neliks mani mierā. Es sāku daudz braukt ar velosipēdu, no rītiem un vakariem veicu intensīvus vingrinājumus. Katru dienu es piespiedu sevi vingrot, līdz biju beigts. Teicu sev, ka tas ir svara zaudēšanai, labākas nākotnes labad, lai šim klasesbiedram pierādītu, ka viņam nav taisnība! Es aizliedzu sev ēst papildus ēdienu, jo tad es varētu palikt resnāks.
Biju noguris un izsmelts, bet piespiedu sevi un teicu, ka tikai sākumā ir grūti, pēc tam būs vieglāk. Un patiesībā: treniņu laikā tas bija ellīgi smagi, un pēc tam šķita, ka viss ir kārtībā un nekas arī nenotika. Es sāku palielināt treniņu apjomu pēc skolas un sākotnējo 30 minūšu vietā es trenējos jau pusotru stundu. Protams, es zaudēju svaru, bet kopā ar taukiem es zaudēju gandrīz visu savu muskuļu masu. Vecāki sāka pamanīt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Uz vakariņām sāka atstāt vairāk ēdiena. Bet es vienkārši izmetu vairāk. Brīvdienās ēdu kopā ar viņiem - nebija kur iet, bet ko dod šīs 2 dienas salīdzinājumā ar 5 dienām? Neko!
Es turpināju palielināt treniņu apjomu, un reiz nebija laika ieturēt vakariņas pirms vecāku ierašanās. Mani pieķēra metot ēdienu ārā. Es nesapratu, ka tas ir slikti; man likās, ka tā tam vajadzētu būt. Skaidra lieta - man teica, ka to nedrīkst darīt: es jau esmu ļoti tievs - kauli vien palika; esmu jauns, man aktīvi jāuzņem muskuļu masa, jāēd vairāk - galu galā tas ir vajadzīgs manam ķermenim. Es nepiekritu, paliku nikns un dusmīgs, satraucos un devos uz savu istabu.
Dažas reizes šķita, ka ir pienācis pārejas brīdis: es, šķiet, redzēju un sapratu, ka esmu pārāk tievs un nav vērts zaudēt svaru tālāk. Es sāku ēst vairāk, bet turpināju vingrot. Bet acīmredzot jau bija par vēlu, un galu galā es atkal atteicos ēst, atkalmetu ārā ēdienu, vecāki uz mani kliedza, es atkal sāku ēst vairāk - un tā tālāk aplī. Patiesībā, es turpināju zaudēt svaru. Es bieži sāku just vajumu, bieži sāpēja galva, nespēju normāli domāt, bija grūti koncentrēties uz savu mīļāko nodarbi - mācībām. Tā kā es daudz sportoju un vingroju, es dzēru daudz ūdens - iespējams, 3-4 litrus dienā. Vēlāk izrādījās, ka varēju nomirt nieru mazspējas dēļ, ja nonāktu slimnīcā dažas dienas vēlāk.
Un te sāka tuvoties devītās klases eksāmeni, un es sāku nervozēt. Lai cik labi zinātu visu, man ar to nepietika; mācījos un mācījos tikai tāpēc, lai nokārtotu eksāmenus.
Atceros, ka tā bija otrdiena. Matemātikas stunda beidzās. Mēs pabeidzām jaunu tēmu, uzrakstījām pārbaudes darbu, bet es neko nesapratu. Pirms tam matemātikā man vienmēr bija 9-10 balles! Vienkārši skatījos uz skaitļiem un cipariem, un likās, ka tie lidinās apkārt. Es parunāju ar skolotāju, izskaidroju viņai situāciju, ka vienmēr visu sapratu - un tad pēkšņi neko. Viņa sacīja, ka viņai reiz bija skolēns ar tādām pašām sūdzībām, un tā rezultātā viņš neieradās uz eksāmenu. Viņa ieteica man lietot vitamīnus.
7-8 mācību stunda bija mājturība. Sākumā viss bija kārtībā: izpildīju vienu skolotāja uzdevumu, bet tad viss sāka peldēt acu priekšā. Likās, ka visi apkārtējie smēķē, lai gan patiesībā viņi strādāja ar lodēšanas mašīnu. Viņi man lika iet mājās - teica, ka es kaut kā savādi uzvedos. Un es devos mājās ar velosipēdu - nav skaidrs, kas man galvā notika. Man ir grūti aprakstīt to, ko es jutu.
Es it kā jutu, ka nevaru kontrolēt sevi. Pa ceļam es domāju par dzīves jēgu un līdzīgām lietām. Un pēkšņi es sapratu, ka varu kontrolēt savu ķermeni. Kaut kādā veidā nonācu pie secinājuma, ka neesmu tikai dievs, es esmu laiks! Viss notiek man apkārt, es spēju ietekmēt vidi un to mainīt. Un es sāku kliegt, ka esmu laiks. Tas bija tā, it kā es redzētu visu pasaules ciklu: pagātni, tagadni un nākotni vienlaikus, redzētu sevi kā Visuma daļu, kuru kontrolēju! Jutu, ka esmu visvarenais. Bet es sapratu, ka neviens cits nesapratīs šo ieskatu, jo viņi ir daļa no sistēmas, kuru es kontrolēju.
Interesanti, ka pirms es nonācu slimnīcā, mana laika uztvere bija ļoti nervoza. Bija dārga katra sekunde. Nez kāpēc man nekad nebija laika dienā, lai izdarīt visu, ko vēlējos, un es par to nervozēju. Katru reizi, kad man lūdza atrast brīvo laiku, es to nevarēju izdarīt. Tas bija saistīts ar faktu, ka fiziskā slodze prasīja daudz laika, un man vajadzēja atrast laikam, lai pabeigtu treniņu un paēstu pirms vecāku ierašanās, lai viņi nezinātu, cik daudz vingroju un ēdu.
Tajā pašā dienā vecāki mani aizveda uz slimnīcu, jo es nevarēju atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem: kas es esmu, kur esmu, ko darīju un cik man ir gadi. Mūs pieņēma ārsti un mani nosvēra. Mana ķermeņa svars bija par 15 kg mazāks par normu, un mani steidzami aizveda uz analīzēm. Tad es jutos slikti, un tagad atceros tikai to brīdi, kad pamodos un gulēju palātā kopā ar māti.
Izrādījās, ka man tik ļoti pietrūka komunikācijas ar viņu! Mēs runājām par dažādām tēmām, atcerējāmies bērnību, un es biju laimīgs. Vienīgais, ko es gribēju, bija atgriezties mājās ar normālu svaru un būt enerģiskam.
Divas dienas es pavadīju vispārējā nodaļā (bez miega), pēc tam mani nosūtīja uz psihiatrisko nodaļu. Mana diagnoze vienalga bija skaidra - anoreksija. Pēc tam ārsts pajokoja: "Iepazīstieties ar mūsu meitenēm. Varbūt varēsi atrast sev pārīti, skeletiņ."
Pirmās trīs dienas es nevarēju tikt pie prāta. Uzraksti uz sienām un gultām mani biedēja: "Tu mirsi!", "Nav nekas labāks par nāvi!", "Nāve ir paradīze!" Nu ko vēl garīgi slimi bērni var rakstīt? Blakusistabas meitenes teica, ka vienīgais veids, kā izkļūt no šejienes, ir iegūt lielāku svaru. Bet to nevar izdarīt ātri.
Nākamajā nedēļā es varēju normāli domāt un ātri atbildēt uz jautājumiem. Man atnesa mācību grāmatas, es sāku mācīties un turpināju gatavoties eksāmeniem. Pārsteidzoši, ka šajā slimnīcā bija skolotāji, kuri mācīja katru bērnu individuāli saskaņā ar skolas mācību programmu.
Psihenē bija arī daži smieklīgi brīži, bet dažrei bija ļoti bailīgi. Bet tev nav tik bail, ja ir vēlme un tieksme izveseļoties. Tādi bija puse no visiem pacientiem (sākumā nodaļā bija 12-15 bērni, bet izrakstīšana laikā bija palikuši tikai 4). Dažreiz pat tika organizēti koncerti, kurus mums vajadzēja apmeklēt. Bet mani vairāk interesēja mācības un grāmatas no vietējās bibliotēkas, savukārt citi cieta no interneta un tehnoloģiju trūkuma. Aizliegti bija arī dakšas, naži un citas asas lietas.
Kā man kļuva labāk? Es vienkārši ēdu visu, kas tika dots slimnīcā, plus prasīju papildus ēdienu. Viņi pat sarīkoja man papildu uzkodas biezpiena un vārītu olu veidā. Es ēdu augļus, jogurtus un cepumus, kurus vecāki man atnesa. Neatteicos no ēdiena, bet arī nepārēdu, jo tad viss nāca ārā nākošajā dienā. Aptuveni sapratu, cik daudz jāēd, lai pieņemtos svarā. Kustējos maz, jo visu laiku sēdēju pie galda un mācījos. Un galu galā pēc 2 mēnešiem mani izrakstīja - varēja jau arī ātrāk, bet ārstiem bija jāpārliecinās, ka visi rādītāji ir kārtībā.
Man vecāki ļoti palīdzēja - bez viņiem es nebūtu atveseļojies. Viņi negrib, lai es par to runāju. Galu galā, viņuprāt, šādi stāsti ir ļoti intīmi un personiski, tie jāpatur pie sevis. Bet arī vienatnē ar visām šīm domām un atmiņām nav viegli, tāpēc priecājos, ka internets ļauj man dalīties pieredzē. Vecāki gandrīz katru dienu apmeklēja mani. Viņiem tas bija diezgan dārgi, jo bija jābrauc no mūsu ciemata, jābrauc cauri galvaspilsētas centram un jādodas uz pilsētas nomali, degvielai tika iztērēts daudz naudas. Bet vēl vairāk nervu tika izšķiesti, pat mans "dzelzs" tētis, kuram nepatīk demonstrēt savas emocijas, uztraucās par manu stāvokli. Viņš mani uzmundrināja: "Turi asti kā pistoli! Drīz izveseļosies un tad viss būs kārtībā! "
Mamma man bieži teica, ka viņa nevarēja aizmigt naktī, un bieži raudāja, jo viņai pietrūka dēla, kurš pirmo reizi tik ilgi bija viens. Mani vecāki uzskata, ka viss notika tāpēc, ka viņi slikti mani pieskatīja un negāja savlaicīgi pie ārstiem. Pirmkārt, viņi mani izglāba! Jo bez šīs pieredzes ar slimnīcu, es nekad neuzrakstītu šo tekstu. Otrkārt, viņi patiešām uzskata, ka viņiem jākontrolē un jāzina pilnība viss, kas ar mani noteik. Jā, reizēm var būt bīstami dot bērnam pillnīgu brīvību, bet tas nenozīmē, ka jums jārūpējas tik daudz par viņu!
Nedomāju, ka šajā situācijā ir vainīgais. Mēģinot analizēt notikušo, es saprotu, ka viss notika tā, kā tam vajadzēja notikt. Man vajadzēja nonākt psihenē. Man vajadzēja palikt vienatnē un izdomāt, kas man patīk un kādu dzīvi gribu dzīvot. Tieši tad es sapratu, ka es dievinu kosmosu, fiziku, tehnoloģijas un vēlos savu dzīvi saistīt ar to. Es sapratu, ka esmu daudz gudrāks nekā vairums manu vienaudžu, ka tam ir savas priekšrocības un trūkumi. Jūs zināt, cik patīkami par sevi lasīt vārdus, kurus ārsti uzrakstīja, izrakstot no slimnīcas:
"Novērojumi ārstēšanas laikā. Sazināties ar zēnu ir viegli. Viņš ir atvērts, runīgs, veido acu kontaktu, smaida. Attieksme ir draudzīga, atvērta sadarbībai. Prot reaģēt uz emocionālām reakcijām, vēlas saņemt uzslavas. Patīk būt situācijas noteicējam. Testu instrukcijas izprot, darba temps straujš, Kad nogurst, turpina iesākto, ir mērķtiecīgs. Spēj darboties patstāvīgi."
Uz Zemes būtu vairāk laimes, ja tā rakstītu par visiem!
Šis stāsts man palīdzēja saprast, kas es esmu un ko vēlos. Tas parādīja, ka ir tādi, kuriem patiešām rūp mana dzīve. Es sapratu, ka ne vienmēr ir jāpievērš uzmanība citu vārdiem. Jums ir jāspēj domāt un pieņemt lēmumus pašiem, pretējā gadījumā jums nav personības. Vārdi patiešām var nogalināt!
Šo rakstu ir izveidojuši pusaudži, studenti un vienkārši radoši cilvēki, kuri vada Voice no mēneša uz mēnesi ar tīru entuziasmu.
Mēs nesaņemam naudu par savu radošumu, bet mums ir nepieciešama reklāma, lai arvien vairāk cilvēku zinātu par mums.
Jūs varat atbalstīt projektu, vienkārši pārskaitot kafijas izmaksas uz kontu:
Young Folks LV
reģ. nr. 40008225108
Swedbank LV44HABA0551038525297

(rakstiet maksājuma mērķis «Ziedojums Voice»)

Paldies jums par iespēju radīt!