Pārmērīga sapņainība jeb kā mūsu iztēle spēj bojāt dzīvi

Teksta autore: Olesya Garuytkina
Illustratore: greygamesh
Redaktors: Andrew Usachov

Vai tev ir bijusi vēlēšanās atslēgties no reālās pasaules? Vai esi vēlējies doties uz savām fantāzijām un pavadīt tur daudz laika, lai izvairītos no pelēkās, drūmās realitātes?

Es domāju, ka katram cilvēkam savā galvā ir neliela pasaulīte - vieta, kur viņš ierodas garlaicīgu lekciju vai prokrastinācijas laikā, un noteikti pirms gulēšanas. Angļu valodā šim stāvoklim dots nosaukums: daydreaming. No zinātniskā viedokļa tā nav slimība. Jā, būt ar bagātu fantāziju ir brīnišķīgi, taču to jāprot apvienot reālo dzīvi. Citādi šis stāvoklis var kļūt par apsēstību.

Eli Somers, Izraēlas zinātnieks - psihologs, 2002. gadā nosauca šo apsēstību "maladaptive daydreaming" - stāvoklis, kad sapņi aizņem tik daudz laika, ka aizstāj cilvēka komunicēšanu, traucē ikdienas darbiem un bojā dzīvi kopumā. Cilvēki ar pārmērīgu sapņainību ir stāstu scenāristi savā galvā. Viņi izveido jaunu pasauli, detalizēti pārdomā personāžus, sižetu, tādējādi tērējot pārāk daudz enerģijas. Rezultātā cilvēkiem kļūst grūti koncentrēties uz personīgo dzīvi, darbu, dialogiem un pat miegu. Tas viss tiek aizstāts ar nepieciešamību ieslīgt savā izdomātajā pasaulē. Kāpēc tas notiek? Bieži vien cilvēki sapņo par kaut ko labāku nekā par to, kas viņiem jau ir dots. Kāds vēlas uzlabot savu dzīvi, bet ierobežo savas spējas ar sapņiem. Kāds ir pārdzīvojis traumējošu situāciju un cenšas izvairīties no tās sekām, slēpjoties savās domās. Tāpēc fantāzijas dažkārt var interesēt cilvēku daudz vairāk nekā realitāte. Rodas vēlme pilnībā atslēgties no pasaules un dzīvot savās domās ļoti ilgu laiku, nevis katru dienu vilties savā dzīvē. Ar šādu stāvokli saskaros arī es. Es neesmu eksperts, psihologs, bet zinu, ka ir cilvēki, kuriem ir tāda pati problēma. Un varbūt mans risinājums šai problēmai palīdzēs jums. Es atceros, ka man tas sākās 5 gadu vecumā. Es izgudroju personāžus, jaunu pilsētu. Rīgā dzīvot bija garlaicīgi, tāpēc mans prāts nolēma uzlabot pilsētu, pievienojot tai debesskrāpjus un personīgo kosmosa staciju. Es izgudroju sižeta līnijas - īsumā, darīju visu, lai izklaidētu sevi savā galvā, kamēr patiesībā ilgi skatījos griestos. Bet 5 gadu vecumā daudz fantazēt ir normāli. Tas, ka es biju bērns, kurš negāja uz bērnudārzu un pavadīja daudz laika mājās, bija manas bagātās fantāzijas attaisnošana, un visi bija apmierināti. Galu galā es izaugšu un koncentrēšos uz reālo dzīvi. Kur jāsteidzas?

Tad es devos uz skolu. Pasaule manā galvā izmainījās: situācijas kļuva reālistiskākas, bet tās atkal tika novestas līdz ideālam stāvoklim. Es biju kā kurpnieks, kurš veciem, valkātiem apaviem piešķir skaistumu un atdzīvina tos. Es varēju noskatīties filmu un izdomāt tās turpinājumu, kur es esmu viens no galvenajiem varoņiem; noklausīties dziesmu un saistīt to ar mirkļiem no savas dzīves, tādējādi izdomājot videoklipu. Es mainīju arī savu dzīvi - izdomāju draugus, ģimeni, sevi - realitāte šķita pārāk parasta un garlaicīga. Kāpēc to neuzlabot?

Viņi vēlas, lai viņus pieņem

Alkoholiķu bērni nav sociāli pielāgojušies, parasti tie ir bērni no nabadzīgām ģimenēm, tādēļ tos var iebiedēt un diskriminēt. Parasti tie ir bērni ar zemu pašnovērtējumu un augstu stresa līmeni. Stress ietekmē atmiņu, tāpēc bērniem ar augstu stresa līmeni var būt mācīšanās grūtības, kas var būt vēl viens vienaudžu diskriminācijas iemesls. Alkoholiķu bērni bieži jūtas lieki, kas nākotnē var ļoti ietekmēt viņu dzīves kvalitāti. Šādi bērni ir pieraduši klusībā ņemt to, ko viņiem dod, un nesūdzēties, kad ir prātīgi. Viņiem ir ļoti neērti, kad kaut ko dara speciāli viņiem. Ja ātrās ēdināšanas restorānā klients pēkšņi saņem kāda cita pasūtījumu, viņš, visticamāk, lūgs to mainīt, bet alkoholisķu bērnam tas būs īsts pārbaudījums. Bieži vien sabiedrība un vecāki neredz viņos nekādu vērtību, tāpēc viņi nespēj novērtēt sevi.

Alkoholiķu bērniem ir nepieciešama vide, kurā viņi netiks kritizēti un ar savu sasniegumu starpniecību varēs veidot savu pašcieņu.

Bet šāda videi vajadzīgi finanšu resursi. Man šķiet, ka galvenā problēma ir pieejamība - es šaubos, vai alkoholiķa bērns, kas jaunāks par 12 gadiem, tas ir, līdz vecumam, kad bērns var izvēlēties, ko darīt, viņš varēs atrast šādu vidi pats. Alkoholiķu bērni bieži mēģina aizbēgt no realitātes tajā, kas viņiem ir pieejams: grāmatās, filmās, garās pastaigās vai nelegālās vielās. Bet jāatzīmē, ka alkoholiķu bērniem viss ne vienmēr beidzas slikti. Protams, šādiem bērniem būs vairāk psiholoģisku problēmu nekā bērnam no ģimenes ar labu sociālo stāvokli, taču dažreiz, redzot pietiekami daudz alkoholiķu, bērniem rodas nepatika pat pret vārdu "alkohols". Lai gan tas negarantē, ka bērni varēs adaptēties sabiedrībā. Viņi tiek diskriminēti, tāpēc viņiem nav iespēju būt labvēlīgu ģimeņu bērnu sabiedrībā. Sekas ir tādas, ka atraidītie bērni sanāk grupās, kurās nekas labs nenotiek.

Tolerance — nākotnes slimība

Kopš agras bērnības man vienmēr interesēja radošums. Visvairāk man patika plastilīns un krāsas, tāpēc, kad draugs man teica, ka viņš no māla veido vāzes un automašīnas, man iedegās acis. Tā es uzzināju par Bērnu un Jauniešu centru Daugmale centru bērniem un pusaudžiem. Tur es sāku apmeklēt daudz un dažādas nodarbības vienlaikus. Man ļoti patika skolotāji. Visvairāk man patika skulptūras un keramika. Iespējams, šajā periodā sāka veidoties mana pašcieņa, un es iemācījos novērtēt savu darbu. Savā vecumā man ļoti labi izdevās zīmēt, tāpēc man nebija problēmu ar skulptūru un keramiku. Man bija daudz ideju. Atceros, kā mans pirmais skolotājs atbalstīja mani. Viņa ļoti bieži palīdzēja bērniem veidot darbus izstādēm, bet ne man. Viņa teica, ka man ir talants, un es tikšu galā bez viņas palīdzības. Tagad es saprotu, ka sākumā man patika ne process, bet atmosfēra. Pavisam nesen devos uz BJC Daugmale mājaslapu un sadaļā ''Par mums'' izlasīju to, ko vēlētos redzēt praksē katrā organizācijā, kas cenšas strādāt vai strādā ar bērniem. Mani aizkustināja pilnīgi viss teksts. Es ļoti iesaku visiem to izlasīt.

"Interešu izglītības iestādēs, centros un pulciņos bērni un jaunieši var attīstīt savas spējas, talantu un darīt to, ko nedara visi.

Latvijā kā viena no brīvā laika pavadīšanas iespējām bērniem un jauniešiem tiek piedāvāta interešu izglītība. Izglītības likums nosaka, ka interešu izglītība ir personas individuālo izglītības vajadzību un vēlmju īstenošana neatkarīgi no vecuma un iepriekš iegūtās izglītības, kā arī saturīga brīvā laika pavadīšanas iespēja, kad katrs pilnveido savas intereses – mācās dejot, dziedāt, spēlēt kādu mūzikas instrumentu, gleznot, nodarbojas ar sportu, vides pētniecību vai ko citu.

Interešu izglītība ir brīvprātīga, tās uzsākšanai nav nepieciešama noteiktai izglītības pakāpei atbilstoša izglītība.

Interešu izglītībai Latvijā ir bagātas tradīcijas. Bērniem un jauniešiem tā nodrošina lietderīgu un saturīgu brīvā laika pavadīšanu, radošu pašizteiksmi, talantu izkopšanu, pašattīstību, socializāciju (dzīvesprasmju apgūšanu, antisociālas uzvedības prevenciju, sociālās atstumtības mazināšanu), prasmju un spēju pilnveidošanu, profesionālo iemaņu apguvi, karjeras plānošanu, formālajā izglītībā iegūto zināšanu un prasmju papildināšanu." - BJC Daugmale.

Un tagad es jums nedaudz pastāstīšu par vietu, kur atrodas lielākā filiāle - Jēkabpils iela 19A. Tas atrodas vienā no noziedzīgākajiem un nelabvēlīgākajiem Rīgas rajoniem. Četrus gadus mācoties bērnu centrā, es no visas sirds ienīdu tā atrašanās vietu. Kad agri satumsa, skolotāji neļāva meitenēm iet ārā vienatnē. Līdz pieturai bērnus vienmēr pavadīja vecāki bērni, dažreiz arī paši skolotāji. Noziedzība šajā rajonā ir gandrīz visur. Vecas mājas, nelegālo vielu tirdzniecības punkti un dzērāji uz katra stūra. Un dažiem no viņiem pat ir bērni. Attiecīgi šie bērni staigāja vienā un tajā pašā apkārtnē. Un tagad es saprotu, cik brīnišķīga ir šī atrašanās vieta. Tāpēc, ka šie paši bērni devās uz šo centru. Turklāt arī citas šī centra filiāles atradās apgabalos, kas iekļauti Rīgas noziedzīgāko rajonu augšgalā. Kā es rakstīju iepriekš, viss ir saistīts ar pieejamību. Vecākiem no ģimenēm ar zemu sociālo statusu ne vienmēr ir iespēja vest bērnus uz dažādiem pulciņiem un vēl jo vairāk finansiāli atbalstīt bērna hobiju. Bet viņi joprojām ir vecāki, viņi spēj mīlēt un uztraukties par saviem bērniem, viņi arī nosaka robežas, kur viņu bērns var iet un kur nē. Un uz nodarbībām šajā centrā ieradās bērni no šādām ģimenēm. Citi bērni viņus diskriminēja, arī es. Viņus diskriminēja visi, izņemot skolotājus. Pēc mana uzskata, šie bērni bija rupji un augstprātīgi. Viņi necienīja citu cilvēku robežas, taču viņus par to nevar aizrādīt, tādā gadījumā, visticamāk, viņi dosies protestēt.

Tie ir bērni, kuri vēlas uzmanību, vēlas būt grupā, bieži neviens neievēro viņu robežas, kā tad viņi var cienīt citus?

Mani pārsteidza skolotāju pacietība un miers, viņi varēja kļūt par draugu katram bērnam. Šis centrs var droši iegūt pirmās neformālās izglītības skolas statusu Latvijā. Centrs par smieklīgu naudu vai pat bez maksas dod iespēju apmeklēt ekskursijas, nometnes, sporta nodarbības, mākslas nodarbības , dziedāšanu, datortehnoloģiju mācīšanos un daudz ko citu. Iespēju klāsts ir tik plašs, ka tas aizņemtu lielāko daļu šī raksta. Vissvarīgākais, ko esmu iemācījusies, ir ticēt sev.

Centrā regulāri notika tematiskas izstādes, kurās bija dažādi darbi, sākot no ēkām, kas izgatavotas no "Lego", un beidzot ar pašdarinātām leļļu kleitām. Dažādi konkursi, koncerti, tas viss bērniem nodrošina iespēju parādīt sevi. Mēs esam sabiedriski dzīvnieki. Grāmatā "Ķermenis atceras visu" autors runā par to, kāpēc mūsu neironiem ir nepieciešams sinhronizēt ar citiem. Sinhronizācija ar citiem cilvēkiem var glābt jūs no alkoholisma, stresa un narkomānijas! Koris, dejas, joga - tas viss veicina labsajūtu. Sajūta, ka esi daļa no grupas. Vienīgais, kas Daugmales centrā, manuprāt, pietrūkst pirmās neformālās izglītības skolas statusa iegūšainai Latvijā, ir iecietība bērnu vidū. Bērniem nemāca draudzēties savā starpā. Bērnu vidū ir jāveicina iecietība, turklāt es pat būtu ieviesusi tādus noteikumus kā: Atbalsti un cieni viens otru, nevis kritizē.

Domāju, ka būtu arī lieliski reizi mēnesī rīkot lekcijas bērniem par to, kāpēc ir svarīgi cienīt vienam otru un nevis noniecināt. Tās pašas skulptūras un keramikas nodarbības - kolektīvs nav tik piespiests, cik skolā. Bērnus jau kaut kas vieno. Ir jāpārliecinās, ka par draugu var kļūt ne tikai skolotājs, bet arī vienaudzis. Ja godīgi, es pat nezinu, no kurienes man radās ideja, ka bērni no nelabvēlīgām ģimenēm nav tādi kā es. Es pamanīju, ka mūsu sabiedrībā ir ierasts izturēties ar žēlumu un līdzjūtību pret cilvēkiem ar acīmredzamām grūtībām. Dažreiz mēs nepievēršam uzmanību invalīda pretīgajam raksturam, jo viņš jau tagad jūtas slikti, bet mēs spilgti reaģējam uz tā paša pārdevēja rupjībām veikalā. Mums vajadzētu uzzināt, kā šo žēlumu un sapratni translēt uz citiem.

Neviens nekliedz un necīnās tādēļ, ka viņam ir labi.

Es uzskatu, ka Daugmales centrs sniedz lielisku iespēju bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm izteikties, justies vajadzīgiem un vērtīgiem. Aiz mūsu bērniem stāv viņu bērnu nākotne, tāpēc mums ir jāizmanto piemērs, lai popularizētu iecietību un psiholoģisko palīdzību. Tikai tā mēs varam nodrošināt saviem bērniem veselīgu sabiedrību.

Skumju ķīlnieki

Vissvarīgākā loma bērna audzināšanā parasti ir vecākiem. Tas ir nenormāli grūts izaicinājums, kas prasa apmācību. Nākotnē es pat vēlētos īstenot vismaz divas programmas vecāku lomu sagatavei, bet, ja mēs atgriezīsimies pie alkoholisma tēmas, tad ir vērts pievērst īpašu uzmanību vecākiem alkoholiķiem.

Alkoholiķi ir dziļi traumēti cilvēki. Viņi, tāpat kā citi vecāki, novēl saviem bērniem labu, taču viņi fiziski nevar dot bērniem to, ko paši nav saņēmuši. Kā viņi var dot siltumu saviem bērniem, ja neviens viņus nav sasildījis?

Valsts sniegtā palīdzība ģimenēm ar zemu sociālo statusu ir daudz lētāka nekā reālā palīdzība, tas ir, psiholoģiskā palīdzība. Lai atrisinātu problēmu, ir nepieciešami speciālisti, kuri tērētu daudz pūļu un naudas savas karjeras veidošanā, tāpēc viņu darbs maksātu vēl vairāk naudas. Tāpēc vienīgais, ko mēs varam darīt, ir nepasliktināt situāciju. Apžēlot piedzērušos, agresīvos un rupjos cilvēkus. No tā, ka mēs viņus noraidīsim, viņi tikai attālināsies no realitātes. Es uzskatu, ka ir absolūti aizliegts rāt alkoholiķu vecākus. Ķermenī esošo vielu un atkarības dēļ vecāki ar šādu problēmu ķīmiskā līmenī nevar mīlēt savu bērnu bez vēl vienas vielas devas, un vainas sajūta par to viņus apēd no iekšpuses, liekot viņiem lietot vēl vairāk. Viņi jau saprot, ka rīkojas nepareizi, tāpēc, lūdzu, vēlreiz atturieties no pārmetumiem personai, kurai ir problēma.

Visa iepriekš minēto beigās es vēlos mudināt mūsu lasītājus būt iecietīgākiem un saprotošākiem. Mūsu sabiedrībai ir nepieciešama tolerance, lai jaunieši nepamestu Latviju. Mums ir nepieciešama veselīga sabiedrība, lai mainītu situāciju valstī un uzskatītu to nevis par mirstošu valsti, bet gan par platformu kaut kam jaunam. Un es vēlos pateikties BJC Daugmales komandai un atsevišķi skolotājiem, kuri riskēja ar savu darbu, ļāva bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm nemaksāt par nodarbībām un atbalstīja šos bērnus. Varbūt tieši jūs izglābāt dažus bērnus.

"Mēs jau tagad visu laiku jūtamies kā sūds, tad kāpēc vajag bakstīt ar nūju šajā brūcē?" - Rezervācija ir šeit.