Menstruācija
vai
Kā mūs saprast

Teksta autors: Argona
Ilustrators: Agate Lesika

Mēnešreizes, sarkanā kalendāra dienā, 8. marts, Ļeņins ar sarkanu bruņumašīnu, Sarkanās armijas diena, sarkanais "Žigulis" šajās dienās pabraukāt ar kokvilnas poniju - kā tikai nesauc ierasto menstruāciju!
Vēl mūsu vecmāmiņas uzskatīja, ka menstruācija ir briesmīgs un apkaunojošs sievietes noslēpums. Tikai sievietes to var saprast un piedot, bet pat sazinoties savā starpā par šo tēmu, izteicieniem vajadzētu būt pēc iespējas plīvurotiem. Savukārt vīriešiem pat nevajadzētu noprast, kas un kā notiek. Tā nav vīrieša darīšana. Viņi ir trausli, jūtami, vēl traumu sev iegūs no tā - kam tas ir vajadzīgs?
Es domāju citādi.
Ir pilnīgi bezjēdzīgi mēģināt izprast sievieti, vienlaikus šņācot un kūstot, redzot pakešu iepakojumu un ripinot acis, dzirdot par kaut kādam tur reizēm. Ir absolūti nepieciešams mūs saprast. Galu galā mātes, skolotājas, klasesbiedrenes un studentes, meitenes, līgavas, sievas, meitas, veikalu pārdevējas. Mēs visi esam ļoti atšķirīgi, bet mēs visi esam meitenes, un katrai no mums ir menstruālais cikls.
Šis teksts ir godīgs un atklāts par to, kā tas bija ar mani pusaudzes vecumā. Piesprādzējiet drošības jostas :)
Man 11 gadi. Par manu lielo bēdu man sāka augt krūtis. Es nekad par to nebiju sapņojusi. Krūtis - vai drīzāk tā, kas bija sākumā - uzbrieda un sāpēja. Skriešana un lēkšana kļuva neizturami sāpīga. Mamma man svinīgi pasniedza savu pirmo krūšturi. Šī ierīce izskatījās kā zirga iejūgs. Pēc sajūtām tas pats.
Savvaļas zirgs nolieca savu savvaļas galvu, un sieviete iemeta viņam iemaukti:

— Valkā to, nenovelkot mūžīgi! Un trīs reizes dienā tu ēdīsi šo brīnišķīgo sienu.

«Pasaka par Kaķeni, kas staigāja pati par sevi»
— Mammu, es nenēsāšu šīs šausmas! Es jūtos neērti!

— Un ko, tu tagad staigāsi pa ielu tikai kreklā? Bez krūštura ?! - mammas acis izbrīnā izvērsās. - Katrs garām ejošs vīrietis tevi satvers aiz krūts! Mani tā reiz bērnībā uz ielas saķēra. Zini, cik aizvainojoši tas bija?
Mammu, es nenēsāšu šīs šausmas! Es jūtos neērti!
Forši... Nenēsāt zirglietas - izaicinoša izturēšanās. Vēl es palikšu vainīga. Un nekāda siena jums! Bet jāatzīst, ka pēdējo punktu manā pretestībā spēlēja banāls fakts, ka krūtis ievilktas krūšturī, tik ļoti nesāpēja. Dzīvot var. Līdz ieradās tie slavenie Sarkanās armijas vīri.
Menstruāciju skolā mums izskaidroja vispārīgi. Mājās mani brīdināja arī mana māte. Parādija, kur atrodas paketes un kā tā pielīmēt uz apakšveļas.

Es atceros, ka bērnībā, kad ieraudzīju pakešu reklāmu, kurā jaunai sievietei varēja kaut ko noplūst biksēs, man patiesi bija žēl viņas. Tik pieaugusi, un var apčurāties! Un kāpēc viņi izlej šīs divas tējkarotes? Vai pieaugušās tantes čurā tik maz? Un vai problēma ir tik izplatīta? «Katra sieviete, katrai sievietei ...» Šausmas!

Kādas šausmas!

Kopumā pirmajā reizē viss bija ļoti jauki. Nedaudz sāpēja vēders, apakšbikses palika nedaudz netīras, es svinīgi ielīmēju savu pirmo paketi. Mamma mani apsveica. Teica, ka tagad es neesmu meitene, bet gan Sieviete, un tehniski es pat varu dzemdēt bērnu! Nu, lieliski. Es negrasījos dzemdēt 11 gados, bet prasme ir forša, neatteikšos.

Katru mēnesi menstruācijas kļuva sāpīgākas un garastāvokļa maiņa - izteiktāka.

Līdz 13 gadu vecumam tas notika aptuveni tā.
Nedēļa līdz menstruācijai.
3 naktī.
Es guļu tumsā, asaras nepārtrauktā straumē lej pa seju. Kāpēc? Jo kaut kur neliels kaķēns iekrita caur lūku. Nē, es nedzirdu un neredzu, bet esmu pārliecināta, ka kaut kur tas noteikti notika vai notiks, vai notiek tagad! Viņš nevar izkļūt, viņš skaļi ņaud un prasa māmiņu, un mamma-kaķis staigā ap lūku un nekādi nevar viņam palīdzēt! Un neviens, neviens neizglābs kaķēnu, jo neviens precīzi nezina, kur tas notika! Un kaķene veltīgi kliedz un skraida pa atvērto lūku. Nav ne kociņa, ne kāpņu! Viņa skatīsies, kā lēnām mirst viņas mīļais bērns, un mazais sasalušais kaķēns līdz pēdējam sauks māti palīgā, nesaprotot, kāpēc viņu neizglābs, nenāks pie viņa!
Spilvens cauri mitrs. Problēmai nav risinājuma, nav ne laika, ne vietas, bet problēma ir! Izmisumā es dulli kaucu savā spilvenā. Aizmiegu ap rītu bezspēcīga..

Un pēs stundas jāceļas uz skolu.

— Kāpēc tu esi tik pietūkusi?

— Nekas ...

Patiešām neatceros, kāpēc naktī bija tik slikti. Un tagad mana galva ir kā lakta, bet tās ir manas personīgās problēmas.

Neganta saule, pretīgi zilas debesu nokrāsas, bezgaršīgs saulriets, izliekta priede, sakalts asfalts. Ienīstu.
3 dienas līdz menstruācijai
Vācu valodas stunda, izdala izlabotos kontroldarbus. Kontroldarbs nenolikts, es uzrakstīju uz 3, bet sekmīgā balle ir 4. Esmu klusa un mierīga meitene. Dusmojoties no sašutuma, es apsūdzu skolotāju neprofesionalitātē, un izeju no stundas 5 minūtes pirms zvana, aizcērtot durvis. Apmetuma gabals nokrīt no griestiem.
Diena X
4 no rīta
Vemšanas mudinājums. Sākums. Es jau zinu, kas mani sagaida. Iesaiņojos segā un dodos uz tualeti. Vemšana. Caureja. Vemšana. Caureja. Vemšana. Man ir drudzis. Sāpīgā zossāda pa visu ķermeni. Tā sāpīgi skrāpējas ap audumu. Tas ir ārkārtīgi sāpīgi un pretīgi. Un vēders. Sāpīgi. Sāpīgi! Tas sāp nepatīkami. Bez atpūtām, bez pārtraukumiem. Spazmas neatbrīvo. Vemšana ar siekalām. Vemšana ar kaut ko rūgtu. Caureja. Es gribu gulēt, bet nevaru. Šī elle ilgs 4 stundas. Nezinu, kāpēc 4 stundas. Nezinu, kāpēc tas tā ir. Es nenogalināju bērnus, nepievācu puišus sev, vēl nepaspēju tā grēkot, lai tik daudz ciestu. Es katru reizi domāju, ja tā ir tikai menstruācijas, tad kā jūtas narkomāni?! Jau zinu, ka tas pāries, vajag izturēt šīs sasodītās 4 stundas. Manī nav palicis ne piliens šķidruma, esmu sāpīgi izslāpusi. Bet, tiklīdz izdzeru malku ūdens, viss sākas no jauna. Es neko nevaru apēst, es neko nevaru izdzert.

Ap septiņiem no rītā klauvē pie tualetes durvīm:

— Tu tur uz ilgu laiku esi iestrēgusi?

— Tūlīt...

Es piesardzīgi,uz pussaliektiem ceļiem, rāpoju ārā no tualetes. Baltais segas pārvalks ir pilnīgā harmonijā ar manas sejas svaigo zaļumu.

Vecmāmiņa:

— O! Kas tev ir ... Tie?

— Mmmmm ...

— Paņem melnu maizīti, apkaisa ar sāli un apēd. Un viss pāries!

— Nevaru…

— Un tu caur nevaru!

Man nav laika un enerģijas izskaidrot. Es atkal steidzos redzēt savu fajansa draugu.

Uz skolu es nevis eju, bet nesu sevi. Uzmanīgi, soli pa solim, bez straujām kustībām. Pa kāpnēm nevis eju, bet velku sevi, ar abām rokām turoties pie margām.
Klase. Ar vienu roku turos pie galda, ar otru - pie krēsla. Uzmanīgi ... uzmanīgi ... apsēdos. Smadzenes, kas izžuvušas bez ūdens un asinīm, tik tikko dod signālu.

— Ei, kāpēc tu tik bēdīga? Pasmaidi!

Dzīvespriecīgs klasesbiedrs ar atvēzienu uzsit man pa muguru.
Izlāde!

Mēs viņu zaudējam!

Es viņu būtu nogalinājusi ... es gribētu ... bet jātaupa spēki. Nedrīkst veikt asas kustības. Kuš... Ieelpa. Izelpa. Tā ir viena diena. Šī diena beigsies. Poga uz džinsiem sāpīgi spiež uz pietūkušo vēderu. Divu galdu attālumā uz mani skatās simpātisks tādu pašu nogrimušu acu pāris.

— Jā?..

— Aha...

— Pie māsiņas iesim?

— Kādēļ?

— Nu jā…

Tur tiešām nebūs nekādas jēgas. Medmāsiņa visus ārstēja ar vieniem un tiem pašiem pilieniem no visam dzīves bēdām. Un pat ja nē - es neko nevaru ne apēst, ne izdzert. Šī diena vienkārši jānodzīvo un jāmēģina nenomirt. Es nebiju vienīga, kam bija tik nelaimīgs skats.

Stunda. Vecā skolotāja kaut ko stāsta ar iedvesmu un dziedošā balsī. Spazmas. Atkal. Es saliecos bumbiņā un nolieku galvu uz aukstā galda.

— Jauna dāma, gulēsiet mājās!

Es sēžu, turot galvu ar abām rokām. Balss turpina kaut ko pārraidīt, bet es neklausos.
Šī diena vienkārši jānodzīvo un jāmēģina nenomirt.
Otrā diena
Man nekas nesāp! Kāda laime! Kāds prieks! Kādi brīnišķīgi zīmējumi uz galdiem un košļājamā gumija zem krēsliem! Cik skaisti ir visi šie cilvēki! Cik labi ir dzīvot! Dziedāsim, draugi!
Trešā diena
Drudžains sārtums, acis ar maigu, izplūdušu skatienu.

— Uuuuuzlejiet man vēl glāzi ... Tūūūlīt dāma dejos ... Dodiet man kādu! Vīrieti, sievieti - nav nozīmes. Trīs galvu briesmoni? Oho! Dodiet divus!

Fū! Kāda negantība! Vai jūs tur traki?! Negantie perversie! Es visu izstāstīšu mammai!
Ceturtā diena un tālāk
Esmu adekvāts, normāls, domājošs cilvēks. Bet jau pēc trim nedēļām …
Paldies dievam, tā gadās ne visiem! Un ne visiem gadās tieši tā!
Atceros, ka es raudāju un rāju šo stulbo ķermeni ar visiem tā sprēgājumiem un nepilnībām. Kā varēja izveidot kaut ko tādu, kas darbojas tik absurdi?! Tur sāp, šeit sāp - nedz skrien, nedz lec, reizi mēnesī elle pēc grafika. Es negribu. Es to nedarīšu. Mamma mierināja mani kā varēja. Beigu beigās, lai kleita izskatās skaista, krūtis nebūs liekas. Un pārējais ... Jo sarežģītāks instruments, jo grūtāk to noregulēt. Pēc tam šis ķermenis var dot dzīvību. Tas ir tā vērts!

Laika gaitā es tiešām jutos labāk. Pēc dažiem gadiem pretsāpju tablete mani pilnībā izglāba, un pēc brīža es jau varēju iztikt bez tās. Emocionalitāte arī izlīdzinājās. Bet tas viss ir tikai viens stāsts. Viens no daudzajiem, kas notiek ap jums katru mēnesi. Esiet uzmanīgi ar savām mīļotajām sievietēm. Varbūt dīvainajām garastāvokļa maiņām sievietēm ap jums ir absolūti banāls izskaidrojums. Kolēģe? Skolotāja? Priekšniece? Klasesbiedrene? Metiet viņai pušķi, šokolādes tāfelīti, marinētu gurķi un siltu segu! Un neapvainojiet mūs, mums jau tā nav viegli :)
Šo rakstu ir izveidojuši pusaudži, studenti un vienkārši radoši cilvēki, kuri vada Voice no mēneša uz mēnesi ar tīru entuziasmu.
Mēs nesaņemam naudu par savu radošumu, bet mums ir nepieciešama reklāma, lai arvien vairāk cilvēku zinātu par mums.
Jūs varat atbalstīt projektu, vienkārši pārskaitot kafijas izmaksas uz kontu:
Young Folks LV
reģ. nr. 40008225108
Swedbank LV44HABA0551038525297

(rakstiet maksājuma mērķis «Ziedojums Voice»)

Paldies jums par iespēju radīt!